Attēls: Aptraipīts krēslā pirms nolaupītāju jaunavām

Attēlā redzams plašāks, noslēgtāks skatpunkts uz saspringto konfrontāciju degošā akmens zālē. Kamera atkāpjas, sniedzot pilnīgāku kaujas lauka aptvērumu un uzsverot vareno Nolaupītāju Jaunavu milzīgo klātbūtni, tām stājoties pretī vientuļajam Aptraipītajam. Karotājs, tērpts Melnā Naža bruņās, ir redzams trīs ceturtdaļu leņķī pret aizmuguri — rokas un kājas savaldītas, svars nolikts uz priekšu, spokainais zilais duncis stingri turēts labajā rokā. Viņu siluets ir ass uz uguns apspīdētās grīdas fona, apmetnis nodriskāts un plīvo kā saplēsts ēnu audums, norādot uz kustību, gatavību un nelokāmu koncentrēšanos.

Nolaupītājas Jaunavas dominē viduslaukumā un fonā ar daudz lielāku draudu nekā iepriekš. Viņu metāla ķermeņi atgādina kolosālas dzelzs jaunavas uz riteņiem — garas, konusveida, apšūtas kā apbedījumu monolīti, kas kalti sievišķīgā formā. Viņu bruņas tagad ir tumšākas, gandrīz kvēpu melnas, atstarojot tikai vāji oranžas uguns atspīdumus. Tās izskatās senas, industriālas un gandrīz bēru stilā, gluži kā apzinātas nāvessoda izpildes ierīces.

Viņu sejas ir gludas, bālas maskas — vairs ne mierīgas, bet gan aukstas un satraucošas, acis padziļinātas ēnā, smalki iedobtas, lai noņemtu jebkādu dzīvības pieskaņu. Viņu kapuces ir uzasinātas stūrainās formās kā gotiskie torņi, un viņu matiem līdzīgās metāla šķipsnas stīvi krīt kā skulptūra. Viņu rokas nemaz nav rokas — ķēdes krīt no pleciem kā čūskas, garas un smagas, katra saite pietiekami resna, lai sadragātu kaulu. Galos karājas masīvi pusmēness formas cirvju asmeņi, smagi un brutāli, katrs asmens balstās pie zemes, it kā gaidītu, lai vēzienu vienā liktenīgā lokā. Tuvākā Jaunava noliecas uz priekšu, it kā virzītos uz priekšu, tās ķēdes daļēji paceltas, savukārt tā, kas atrodas tālākajā centrā, stāv kā kluss bende, gaidot sitiena komandu.

Vide kadrā ir kļuvusi plašāka: iespaidīgās akmens kolonnas izgaist dūmos un oglēs. Liesmas laizās augšup no neredzamām plaisām grīdā, iekrāsojot alas plašo zāli ļaundabīgā oranžā krāsā. Pelni krīt kā degošs sniegs. Zāles dziļums tagad ir skaidri salasāms — ēnas krājas aiz ēnām, kolonnas atkāpjas tumsā, līdz tos aprij dūmi. Platais leņķis liek visam justies lielākam, nomācošākam — Aptraipītie mazāki, bet ne mazāk izaicinoši.

Šeit klusums pirms kaujas šķiet vēl asāks. Aptraipītās stāv vienatnē: zema kapuce, mirdzošs asmens, kājas saspringtas gaidās. Nolaupītājas Jaunavas, tumšākas un iespaidīgākas, draud kā ugunī un bēdās kalti nāvessoda elki. Uzbrukums vēl nav sācies, bet tēls elpo ar gaidāmu vardarbību — lēna ieelpa, pirms tērauds kliedz cauri gaisam. Paplašinātā perspektīva pārvērš mirkli par kaut ko mītisku, fatālistisku un grandiozu: vientuļš cīnītājs pret mehāniskiem milžiem degošā pasaulē, ar tikai vienu auksti zilas gaismas asmeni, kas pāršķeļ tumsu.

Attēls ir saistīts ar: Elden Ring: Abductor Virgins (Volcano Manor) Boss Fight