Attēls: Aptraipītais sastopas ar Astel Abyssal Cavern

Attēlā attēlota tumša, atmosfēriska konfrontācija dziļi milzīgā pazemes alā, kur vientuļš Aptraipīts karotājs stāv ar roku kosmiskam briesmonim, kas slejas virs spoguļklusuma pazemes ezera. Vide ir plaša un nomācoša, tās akmens sienas atkāpjas ēnainos augstumos, kas aprij visu, izņemot visniecīgākos tālu, zvaigžņveida mirdzuma dūrienus. Katra virsma ir nomākta klusinātos zilos un ogles toņos, radot pirmatnēja klusuma atmosfēru, ko pārtrauc tikai iedomāta tāla ūdens pilēšana vai neredzamu bezdibeņa vēja straumju čuksti.

Aptraipītais stāv priekšplānā uz robaina, nelīdzena akmens ezera malā. Tērpts nodriskātās, kaujā nobružātās Melnā Naža stila bruņās, viņš izturas ar piesardzību un apņēmību. Viņa apmetnis karājas biezās krokās, nodilis pie apakšmalām, savukārt viņa siluets ir asi iezīmēts uz vājā mirdzuma fona, ko met priekšā esošā kosmiskā būtne. Viņš tur divus garus, taisnus zobenus — katrs asmens ir pavērsts uz priekšu ar nāvējošu nolūku —, kas liecina par gatavību nāvējošai sadursmei. Viņa poza ir zema un piezemēta, ceļi saliekti, svars centrēts, it kā cenšoties pretoties gan radījuma milzīgajai klātbūtnei, gan alas smacējošajai tumsai.

Tieši aiz ūdens virsmas horizontāli gaisā karājas monstruozā Astela forma, kas pārveidota ar vajājošu reālismu. Tās ķermenis ir kolosāls kukaiņveidīgas anatomijas un debesu kropļojumu sajaukums ar platiem, ādainiem spārniem, kas stiepjas uz āru kā bezdibeņa kodei. Spārni ir dzīslaini, caurspīdīgi un baisi organiski, tomēr tie mirdz ar klusinātu kosmisku apgaismojumu, it kā tos no iekšpuses apgaismotu dreifējošas galaktikas. Tās iegarenās ekstremitātes nedabiski izstiepjas, beidzoties ar gariem, skeleta nagiem, kas noliecas uz leju, it kā garšojot gaisu.

Galva — daudz vairāk humanoīda nekā insektoīda — ir masīvs, bāls cilvēka galvaskauss, ko vainago divi gari, uz augšu izliekti ragi, kas veido elegantu, bet biedējošu loku. Zem galvaskausa vaigu kauliem izvirzās robaini žokļi, kas nemanāmi saplūduši ar kaulu, it kā tie būtu ieauguši, nevis pievienojušies, katra robotā mala stājas kā plēsēja slazds. Dobas acu dobumi vāji mirdz ar pārdabisku starojumu, caururbjot tumsu ar aukstu un vienaldzīgu saprātu.

Aiz radījuma stiepjas gara, segmentēta aste, kuras gals ieliecas tumsā. Ap šo asti griežas gaismas planētas gredzens — plāns, zeltains putekļu un dreifējošu kosmisko atlūzu oreols, kas riņķo ap to kā miniatūrs Saturns. Gredzens met vāju mirdzumu uz radījuma ķermeņa un alas sienām, uzsverot tā nedabisko izcelsmi un liek domāt par gravitācijas spēkiem, kas pārsniedz mirstīgo izpratni.

Gaisma ainā ir skraja, bet apzināta. Liela daļa apgaismojuma smalki nāk no pašas radības: blāva zvaigžņu gaisma mirdz zem tās ādas, klusināti atspīdumi mirdz gar spārniem un maigs debesu mirdzums, kas izstaro no gredzenotās astes. Šī vājā gaisma rotaļājas pāri alas akmeņainajam dibenam un pazemes ezera virsmai, kas atspoguļo konfrontāciju kā tumšs, viļņojošs spogulis.

Kopumā mākslas darbs rada satriecoša mēroga un spriedzes sajūtu — mirstīgs karotājs, kas cīnās pret kosmisku būtni, kuras eksistence pārsniedz zemes bioloģiju vai loģiku. Atmosfēra ir smaga, sena un draudīga, tverot mirkli tieši pirms neizbēgamas, postošas sadursmes starp cilvēci un neizzināmo.

Attēls ir saistīts ar: Elden Ring: Astel, Stars of Darkness (Yelough Axis Tunnel) Boss Fight