Attēls: Gargoyle Hops alus darītavas laboratorija

Blāvajā, noskaņainajā telpā, kas atgādina improvizētu alus darītavas laboratoriju, atklājas sirreāla un gandrīz alķīmiska aina. Piegružota koka darbagalda centrā stāv vientuļš augs, kura klātbūtne ir pavēloša un pārdabiska. Tā slaidie, savītie zari izliekas uz āru nedabiskos virzienos, radot iespaidu par skeleta pirkstiem, kas sniedzas pretī salauztajiem gaismas stariem, kas plūst caur netīriem logiem augstu virs tiem. Retās, bet košās lapas ar spītīgu izturību pieķeras mezglainajiem zariem, to smalkais zaļais nokrāsa izceļ citādi klusināto ēnu, stikla un novecojušas koksnes paleti. Lai gan augs ir trausls, tā siluets izstaro baisu autoritāti, it kā tas būtu nevis dabisks eksemplārs, bet gan uzburts sargs, kādas eksperimentālas apiņu šķirnes dzīvs iemiesojums, kas zināms tikai visdrosmīgākajiem alus darītājiem.

Ap šo neparasto centrālo elementu ir haotisks brūvēšanas piederumu izkārtojums. Dažādu formu un izmēru stikla pudeles, dažas piepildītas ar dzintarkrāsas šķidrumiem, citas ar duļķainiem vai caurspīdīgiem šķīdumiem, ir izkaisītas pa solim nesaprotamā secībā. Mazas mērglāzes un mēģenes ir saliktas starp piezīmju grāmatiņām, saburzītiem papīra gabaliņiem un pusaizmirstiem mērīšanas rīkiem. Šī nekārtība liek domāt par telpu, kurā valda nevis rūpīga zinātne, bet gan drudžaini mēģinājumi un kļūdas, par darbnīcu, kur inovāciju meklējumi ir svarīgāki par kārtīgumu. Katrs priekšmets, šķiet, stāsta kādu stāsta fragmentu — neveiksmīgu partiju spītīgo neatlaidību, mazos atklājumu triumfus un nemierīgo darbošanos, ko veic kāds, kurš ir apņēmies izmantot auga slēpto potenciālu.

Atmosfēru sabiezina gaismas un ēnu mijiedarbība. Putekļu daļiņas karājas sijās, kas izlaužas cauri gaisam no saplaisājušajiem logiem, katrs stars apgaismo stikla trauku malas un auga lapu maigās dzīslas. Apgaismojums pastiprina noslēpumainības sajūtu, metot garas siluetes, kas stiepjas pāri soliņam kā zīmes. Apkārtējie istabas stūri paliek tumsā, to saturs tik tikko saskatāms, pastiprinot sajūtu, ka šis augs un šis soliņš pārstāv slepena rituāla centrālo punktu. Efekts ir vienlaikus godbijīgs un draudīgs, it kā skatītājs būtu nejauši uzdūries svētam eksperimentam, kas nav paredzēts parastajām acīm.

Ainas noskaņojums nemierīgi balansē starp brīnumu un bažām. No vienas puses, apiņu auga trauslais jaunais dzinums rosina dzīvību, atjaunotni un izgudrojuma solījumu — ieskatu tajā, kā daba varētu tikt pierunāta pārveidot alus sensorās robežas. No otras puses, tā zaru izkropļotā, gandrīz groteskā forma pauž izaicinājumu, draudu mājienu un grūtības pārvaldīt šādu spēku. Tā iemieso pašas alus darīšanas dualitāti: spriedzi starp kontroli un haosu, starp mākslinieciskumu un neparedzamību.

Kameras leņķa izvēle – nedaudz zems un uz augšu pagriezts – paceļ augu par draudīgu figūru, kas dominē telpā. Tas kļūst nevis par vienkāršu organismu, bet gan par personāžu ar klātbūtni, kas simbolizē pārbaudījumus un izaicinājumus, ar kuriem alus darītāji saskaras, cīnoties ar nepieradinātām apiņu šķirnēm. Apkārtējā laboratorija – nekārtīga, tumša un piesātināta ar noslēpumainības sajūtu – kalpo kā ideāla skatuve šai alus darīšanas drāmai. Kopā augs un vide atgādina ne tikai fermentācijas zinātni, bet arī alus darīšanas mitoloģiju: atgādinājums, ka katra alus glāze sevī nes cīņas, atklājumu un pārveidojošās maģijas atbalsi, kas rodas, saduroties dabai un cilvēka ambīcijām.

Attēls ir saistīts ar: Apiņi alus darīšanā: Gargoyle